Kāpēc es daru to, ko es daru

Līdzīgi kā citi pusmūža pārejā, arī es pēc 30 sāku saklausīt jautājumus, kuri lika pārvērtēt lielāko daļu tā, kas līdz šim bija apgūts, studēts, darīts un sasniegts, kā arī nopietni pievērsties tam, kādu iedomājos tā saucamo dzīves otro vagonu.

Līdz gadiem 25–27 mana dzīve līdzinājās laivai, kas, par laimi, kaut ar dažiem veiksmīgi izmanevrētiem atvariem, trāpījusi labā straumē. Nāku no brīnišķīgas, enerģiskas un garā stipras Ziemeļvidzemes dzimtas. Par to, ka iekļūstu pozitīvā plūdumā, gādājusi neizmērojama vecāku un vecvecāku mīlestība, nebeidzamas biešu vagas, siena laiks bez atlaidēm, klavieres un pāri visam – Dieva žēlastība. Bērnībā sapņoju kļūt par veterināru vai vismaz zootehniķi fermā, taču gadiem ejot, tas uz kādu laiku piemirsās.

Pabeigusi skolu, tālāk mācījos to, ko mācījās māsa – sociālo darbu. Tā taču ir drošāk – darīt to, ko dara citi, un kā lai cilvēks 17–18 gados zina, ko viņš īsti dzīvē gribēs darīt? Tas, ka nestrādāšu sociālo darbu bija skaidrs diezgan ātri, taču skolai bija savi milzīgi plusi, piemēram, tikai profesionālas angļu valodas apguve vairākus mēnešus pēc kārtas Kembridžas pasniedzēju vadībā, kā arī iedotais diezgan dziļais ieskats lielā skaitā svarīgāko zinātņu par cilvēku. Mans pirmais darbs paralēli mācībām bija tulkošana un pirmā alga –40 latu mēnesī. Mistiskā kārtā pietika visam, gan dzīvei, gan uzdzīvei. Pēc tam par manu darba vietu un labu dzīves skolu kļuva skandināvu loģistikas kompānija, kurā pēc amata biju sekretāre, bet uzņēmuma vadība mani piespieda pabeigt gan grāmatvedības, gan muitas deklarētāja kursus.

Tālāk dažādu negaidītu notikumu rezultātā nonācu Latvijas Universitātē, kur pabeidzu sociālo zinātņu maģistra studijas Valsts pārvaldes specialitātē. Atkal – ar ne mazāko nojausmu par to, kur un kā man tas dzīvē varētu noderēt. Aizvien ļāvos labajai straumei. Nu biju kļuvusi par telekomunikāciju milža Lattelekom Juridiskā padomnieka asistentu. Šī pozīcija nodrošināja iespēju apgūt un izprast darbu ar juridiskajiem tekstiem, dokumentiem, organizācijas pārvaldes struktūru uzbūvi un niansēm. Atkal – vērtīga skola. Un tikai šajā brīdī – ap 23 – pirmo reizi pieņēmu apzinātu lēmumu par savu turpmāko karjeru – sāku stūrēt savu laivu. Kā izrādīsies pēc gadiem 10, tā nebija mana galīgā izvēle, taču toreiz mans lēmums bija – darboties komunikācijas jomā. Ja vien bija tāda vēlēšanās, Lattelekom tolaik atbalstīja savus darbiniekus to profesionālajā un personīgajā izaugsmē, un man izdevās izstudēt komunikācijas zinātni Lesteres universitātē Lielbritānijā, kā arī apmeklēt vairākas ārkārtīgi vērtīgas mācību un attīstības programmas gan Latvijā, gan ārzemēs. Lai labāk izprastu uzņēmuma biznesu, ieguvu arī diplomu telekomunkāciju menedžmentā Lattelekom mācību centrā, kurā vadības apmācības virzienu tolaik vadīja tagadējais Eiropas Nr. 1 Biznesa skolas Insead programmu direktors, šobrīd aizvien mans labs draugs un kolēģis, Lattelekom mācību centra pēcteča, organizācijas attīstības centra SpringValley līdzdibinātājs un mentors Deklans Ficsaimons (Declan Fitzsimons).

Uzņēmumā Lattelekom uzdienējos līdz valdības attiecību vadītājas amatam un tādā vīzē iepazinos ar toreizējo Finanšu ministru Valdi Dombrovski, kurš uzaicināja mani vadīt viņa biroju. Lūk, kur beidzot lieti noderēja Valsts pārvaldes programmā gūtās zināšanas! Brīdī, kad Valdis devās uz Briseli, es izlēmu veidot savu uzņēmumu tepat Latvijā un turpmākos 6 gadus vadīju un arī pati aktīvi strādāju reklāmas un komunikācijas aģentūrā Airport.

Paralēli darbam aģentūrā, aktīvi iesaistījos Latvijas mūsdienīgākā garīguma centra – Lutera draudzes – darbībā. Savulaik biju atnākusi uz šejieni formālas vajadzības motivēta, taču ar laiku, pašai nemanot, šis ceļš un Torņakalna baznīcas cilvēki – Juris Rubenis, Indulis Paičs, Linards Rozentāls un Kaspars Simanovičs – bija kļuvuši par nozīmīgu, izšķirošu pagrieziena punktu manā garīgajā izaugsmē un personīgajā attīstībā.

Tuvojoties 30, kāds manī aizvien uzstājīgāk sāka uzdot jautājumus par to, ko es daru ar savu dzīvi, kāpēc to daru un cik ilgi grasos to darīt. Sapratu, ka tā tas nevar turpināties, pametu aktīvo darbību aģentūrā un sāku pētīt visdažādākās iespējas, ko es varētu darīt. Pa galvu jaucās idejas gan par eko saimniecību, gan atmiņā atausa senais sapnis par vetārstu, kas skolas gados gan bija transformējies par cilvēku dakteri, taču arī pamests. Starp citu, vēl 30 gados apsvēru iespēju stāties Stradiņos uz mediķiem, taču pareizi izdots jautājums (lūk, ko nozīmē labs koučs!), izgaisināja šīs iedomas uz visiem laikiem. Iepriekš jau pieminētais draugs un tagad kolēģis Deklans man pajautāja: “Vai tevi saista ārsta darbs vai sajūta, ko dod ārsta darbs?”. Man samērā ātri tapa skaidrs, ka otrais variants – šī sajūta, ka tu kādam vari palīdzēt izdzīvot vai dzīvot, bet ne ar ķirurga nazi. Es sāku redzēt veidu, kādā biju vadījusi savu uzņēmumu, ka mans stils bija izteikti bijis lolojošs, un tas ne vienmēr derēja biznesā, kur prasījās arī pēc stingras rokas.

Šaubas par to, vai daru pareizi, vai tomēr nevajadzētu iespringt esošajā biznesā, kā es zināšu, ko darīt – tas bija domu haoss manā ikdienā pāris gadus, līdz kamēr man bija iespēja pielietot sturkturētu pieeju, lai apzinātos savu realitāti, iespējas, sapņus un mērķus un līdzsvarot to ar intensīvu garīgo ceļojumu iekšup. Ar mani notika tāpat kā pasakā par Sprīdīti. Tas, ko es meklēju, izrādās, visu laiku bija bijis manu acu priekšā. Lielā mērā pateicoties manai mammai, Rūtai Lūsei, augstu novērtētai vadības un līderības attīstības ekspertei, unikālam cilvēkam, kurš mainījis daudzu cilvēku dzīves, es atradu arī savu ceļu. Kā pieredzējis un sertificēts praktiķis, viņa mani iepazīstināja ar pasaulē visplašāk lietoto personības iepazīšanas un attīstīšanas instrumentu MBTI (Myers Briggs Type Indicator). Samērā ātri es guvu izskaidrojumu saviem bērnības sapņiem par vetārstu, vēlāk – "slimošanai" ar ideju par ārsta profesiju. Tāda vienkārši ir manas personības serde, centrālā motivācija – veicināt citu izaugsmi. Viņa mani iepriekš bija aicinājusi vadīt komunikācijas kursus saviem SpringValley klientiem. Es biju vadījusi lekciju ciklus Vidzemes augstskolā un Rīgas Stradiņa universitātē. Tātad, es biju pavadījusi diezgan daudz stundu auditorijā, ciešā kontaktā ar cilvēkiem, kuri mācās un aug, taču man ne reizi nebija ienācis prātā, ka tieši cilvēku attīstība ir tā lieta, kas liek man celties un iet nakts melnumā vai rīta agrumā, mirdzina manas acis, paver arī man pašai patiešām neierobežotas attīstības perspektīvas nākotnē. Tikai tad, kad veicu savas dzīves inventarizāciju un sastādīju savu vērtību, vajadzību un mērķu sarakstu, ar tiem pašiem rīkiem, ar kuriem šobrīd strādāju ar saviem klientiem, robiņš beidzot sakrita ar robiņu.

Pirms trim gadiem aci pret aci sastapos ar kārtējo izaicinājumu un iespēju vienlaikus. Jau pāris reizes pieminētais draugs un tagad arī kolēģis Deklans uzaicināja mani izmēģināt savus spēkus, strādājot līderības programmās pasaules spožākajā biznesa skolā Insead Francijā. Šis ceļš ir bijis arhetipiskais varoņa ceļš visās tā izpausmēs - no “negribu, nevaru, nespēšu” līdz “tas mani ir mainījis, es esmu cita, daudz plašāka, dziļāka manis versija”. Taču tas nenozīmē ceļa galu. Jau atkal pamazām pakrūtē sāku saklausīt klusu balsi, kas sauc…

Iepriekšējie 15 gadi man ir bijuši lielas iekšējas pārveides laiks, kuru ir sekmējis gan mans ilgi meklētais un beidzot atrastais aicinājums - dāvana, ko ar tik milzīgu prieku līdzdalu ar pasauli, gan garīgās izaugsmes ceļš kopā ar labākajiem skolotājiem, gan uzticamākie līdzgaitnieki – mans vīrs, tuvinieki un draugi, gan patiešām smagi triecieni manā privātajā dzīvē. Taču, kā zināms, lielas ciešanas un liela mīlestība ir mūsu spēcīgākie skolotāji ceļā uz labāku sevi. Skatoties atpakaļ savā 45 gadus garajā ceļā, es nemainītu nevienu lietu, jo viss ir nācis man par labu. Mans mācīšanās ceļš, lai kļūtu par patiešām labu līdzgaitnieku citu cilvēku attīstībā nekad nebūs pabeidzams, taču jau šobrīd manis ar lielu uzcītību, degsmi un enerģiju apgūtais un pieredzētais, cerams, var paspīdināt kaut mazu daļu gaismas tiem, kas meklē. 

Te es varētu likt punktu, ja vien ne Covid pandēmija. Tā ir pamatīgi satricinājusi pamatu zem manām kājām. Es redzu, ka mēs kā civilzācija beidzot patiešām esam ietriekušies betona sienā. Ekonomiskās, sociālās, klimata, politiskās, finanšu un citas lielās problēmas vairs nevar tikt ignorētas, ja vēlamies paspēt būt kaut nedaudz atbildīgi nākamo paaudžu priekšā. Es redzu, ka šīm problēmām ir viena sakne. Un tā ir totāla atsvešinātība no savas dziļākās būtības, no citiem un no Planētas kopumā. Visa esošā saistītības un vienotības neredzēšana. Vienīgais ceļš ārā no sabrukuma ir transformēt ne tikai indivīidu, bet kolektīvo apziņu un veidot jaunas sociālās sistēmas, bāzētas vienotības nevis “man man man” arhitektūrā. Man būs labi tikai tad, kad mums visiem būs labi. Vairs nav pieteikami ar klusu refleksiju katram savā namiņā. Šis laiks no mums prasa rīcību. Es esmu sajutusi, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, aicina mani būt par sociālā lauka kultivētāju kolektīvai apziņas transformācijai. Kā tieši tas notiks šajā pasaulē - tas vēl turpina ieņemt formu un saturu, bet es jūtu, ka esmu plūsmā, kas ved mani tuvāk šim jaunajam, dziļākajam aicinājumam.

vēl dažas man svarīgas lietas

Mana aizraušanās un mesli paaudzēm, kuras dzīvojušas manās dzimtas mājās pirms manis, ir biškopība. Ikviens, ar kuru strādāju Rīgā vai laukos, tiek stiprināts ar mana un bišu kopdarba rezultātu – dabas liegumā vāktu medu. 

Tāpat būtisks manas dzīves pavediens ir darbs Torņakalna luterāņu draudzē. Līdztekus darbam draudzes padomē uzņemos realizēt arī pavisam praktiskus projektus draudzes un sabiedrības labā. Kopš 2013.gada pavasara, pēc smaga trieciena manā dzīvē, aktīvi strādāju pie vecāku, kuri zaudējuši bērnu, tiesību nostiprināšanas normatīvajos aktos un garīgi emocionāla atbalsta nodrošināšanas šiem vecākiem. Esmu viena no sabiedriskās iniciatīvas Zvaigžņu bērni dibinātājām. Mums ir izdevies panākt to, ka ikvienam vecākam nu ir likumiskas tiesības cieņpilni atvadīties no sava Zvaigžnu bērna, neatkarīgi no tā, cik ilgi viņš bijis mammas vēderā.

Kopš 2018.gada mācos Jura Rubeņa vadītajā kontemplācijas skolotāju programmā Via Integralis. Ceru, ka 2022.gadā kļūšu par kontemplācijas skolotāju.