N.
Koučinga programmas tēma: Būt spējīgākai uzticēties savai komandai un mainīt savu fokusu no sīkumiem uz stratēģiskiem jautājumiem, lai kļūtu par augstākā līmeņa vadītāju de facto un vairāk izbaudītu savu darbu un dzīvi kopumā.
N. tas bija svarīgi, jo, lai gan pavisam nesen viņa bija apstiprināta augstā vadības amatā lielā uzņēmumā, viņa jutās iestigusi detaļās, e-pastos, vilkšanā līdzi ar pirkstu savas komandas padarītajam. Izkāpšana no eksperta lomas, domāšanas un rīcības maiņa, kļūstot par augstākā līmeņa vadītāju, bija būtisks personīgs izaicinājums. N. bija sajūta, ka viņa ir uz robežas. Katra diena ar aizvien jauniem sīkumiem kļuva aizvien lielāka un smagāka kā sniega bumba, kas veļas no kalna. Nekāda prieka par darbu un tas sāka ietekmēt arī attiecības mājās.
Pēc programmas:
“Iemācījos droši deleģēt uzdevumus, uzticēties un nepārbaudīt. Iemācījos akceptēt, ka ir iespējami arī citi risinājumu veidi – lai gan atšķirīgi no maniem, tomēr ne sliktāki. Izveidoju efektīvu sistēmu, kā būt informētai par to, kas notiek un tas man atbrīvoja laiku, stratēģiskām lietām, lai satiktos ar citiem vadītājiem, izpētīt nozares tendences, būt informētai par notiekošo uzņēmumā un industrijā kopumā, kā arī veidot attiecības ar augstāk stāvošiem vadītajiem. Man ir lieliska komanda – esam viens par visiem un visi par vienu. Par ko tādu sapņoju jau sen! Ar katru dienu uzticos saviem cilvēkiem vairāk un vairāk. Mana ikdiena tagad uzmundrinājums un pateicība, nevis pārbaude un kontrole. Redzu, ka arī komandā ir pamanījuši pozitīvas pārmaiņas manī. Tagad esmu pārliecināta, ka labprāt “kāptu” arī augstāk pa vadības kāpnēm. ”
J.
Koučinga programmas tēma: Būt spējīgākam saklausīt un paļauties uz savu iekšējo balsi kā galveno atskaites punktu biznesa mērķu uzstādīšanā un sasniegšanā; realizēt pašpārliecinātāku un stratēģiskāku līderību darbā, un panākt veslīgu līdzsvaru starp karjeru un pārējām dzīves jomām.
J. šī tēma bija aktuāla, jo viņš bija nonācis līdz apziņai, ka viņa biznesa mērķus patiesībā uzstāda citi – viņam nebija miera, ja otrs ir sasniedzis vairāk. No vienas puses tas šķita motivējoši, no otras – tas radīja milzīgu iekšēju spriedzi. Bija sajūta, ka viņa mērķi vispār nekad tā arī nebūs sasniedzami, jo tie visu laiku mainās atkarībā no tā, ko sasniedz tuvākie sāncenši. Dzīšanās pēc kustīgajiem mērķiem bija pārvērtusi visu dzīvi darbā un absolūtu atkarību no sava uzņēmuma. Cenšoties visu kontrolēt, rezultāts bija pretējs – sajūta, ka darbs kontrolē viņu. Vēloties rādīt priekšzīmi saviem darbiniekiem, J. bija kļuvis par sava uzņēmuma ķīlnieku – allaž būt pirmajam, aiziet pēdējam. Tam visam klāt vēl nāca neuzticēšanās, sajūta, ka pats izdarīs vislabāk taču no otras puses liela neizlēmība, šaubīgums.
Pēc programmas:
“Esmu ļoti mainījies. Esmu ieguvis pilnīgi citu domāšanas veidu un fokusu. Esmu izkļuvis no mazo darbiņu slazdiem un izpeldējis lielajos ūdeņos. Uzticos. Tagad varbūt pat par daudz. Es aizvien esmu bažīgs par savu lēmumu pamatotību, taču tagad apzināti spēju “ieslēgt” domāšanu par to, vai tās ir pamatotas vai nē.
Taču vislielākais sasniegums – spēju pateikt citiem to, ko domāju. Varbūt šobrīd tas man vēl izdodas pārāk skarbi, taču tik un tā – es to spēju. Viss, ko Žanete man piedāvāja izmēģināt, patiešām strādāja. Tagad man vairs nav svarīgi skatīties uz to, ko un kā dara citi, kā uz virzītājspēku, gluži pretēji – es dzīvoju savu dzīvi un daru lietas, kuras man patīk. Nu jau izjūtu diskomfortu, ja neesmu saplānojis savu dzīvi. Viss man vēl pagaidām neizdodas dabiski viegli, bet apzinoties, ko un kā daru, rezultāts ir.
”
K.
Koučinga programmas tēma: Būt spējīgākai pieņemt savas dzīves notikumus tādus, kādi tie ir, un atbildēt uz tiem ar lielāku mīlestību, vieglumu un līdzcietību pret sevi un pārējiem.
K. tas bija svarīgi, jo viņa ik mirkli sevi iekšēji tiesāja un viņas pašvērtējums bija atkarīgs no tā, kā viņu vērtē citi. Citu spiediena rezultātā viņa visu dzīvi bija izmisīgi centusies izveidot savu ideālo "Es", un viņas personības vājās puses dzina viņu izmisumā. Sastopoties ar dzīves pārbaudījumiem, kuru rezultātā nācās mainīt karjeras plānus, it īpaši pēc piedzīvotajiem augstajiem sasniegumiem starptautiskā arēnā, atgriežoties Latvijā, K. radās sajūta, ka viņa ir iesūkta purvā, kurā trūkst intelektuālās intensitātes. Nespēja kontrolēt dzīves notikumus un konfrontācija ar realitāti radīja nopietnu iekšējo spriedzi, un K. bija pamatīgi nogurusi no šī strīda ar dzīvi.
Pēc programmas:
“Žanetes vadītā individuālā koučinga programma bija viens no elpu visaizraujošākajiem ceļojumiem kāds man kādreiz ir bijis. Sākot no iepazīšanas ar manu situāciju un jautājumiem, atbildes uz kuriem es meklēju, līdz jēgpilnai komunikācijai. Īpaši novērtēju individuālo pieeju un nestandarta piedāvājumus, bez savas gribas uzspiešanas, vienlaikus motivējošo un atbalstošo gaisotni, kas valdīja mūsu tikšanās.
Pateicoties sadarbībai ar Žaneti, esmu kļuvusi daudz spējīgāka pieņemt svarīgus lēmumus, mainīju savu attieksmi un ieraudzīju iespējas tur, kur pirms laika redzēju strupceļu. Gribu īpaši uzsvērt, ka integrālā koučinga programma ļāva man ieraudzīt sevi dažādās dimensijās un kļūt daudz atvērtākai komunikācijai ar citiem, baudīt dzīvi, nevis paciest to, un piepildīt savu sapni. Es noteikti rekomendēju Žaneti, kā vienu no talantīgajiem personīgās izaugsmes līdzgaitniecēm.
”
S.
Koučinga programmas tēma: Būt spējīgākai apzināties un respektēt savas vajadzības, lai mana dzīve iegūtu lielāku vitalitāti, nozīmīgumu, jēgu un autentiskumu, un es kļūtu interesanta pati sev un citiem.
S. tas bija svarīgi, jo viņa savu dzīvi izjuta kā vienmuļu, garlaicīgu un pelēcīgu, bez prieka avota. Viņa apzinājās iekšējās brīvības trūkumu, ļāva sevi citiem - vecākiem, skolotājiem, partenrim allaž ievirzīt "pareizajās sliedēs" un pieņemt lēmumus viņas vietā. Viņai bija grūti formulēt pašai savas vajadzības, nemaz nerunājot par to respektēšanas lūgšanu citiem. Sajūta, ka viņa ir nesaprasta un trūkst enerģijas dzīvot pašai savu dzīvi.
Pēc programmas:
“Tagad man ir daudz optimistiskāks skats uz dzīvi. “Savā ādā” jūtos daudz brīvāk un labāk. Esmu apzinājusies, ka esmu vērtīga, šī ir mana dzīve un tikai es pati par to esmu atbildīga. Esmu sapratusi, ka tas ir absolūti normāli, ka man ir savas vēlēšanās. Pat, ja tās atšķiras no tā, ko vēlas citi, tagad saprotu, ka ir svarīgi tās realizēt, ja gribu justies laimīga. Daudz labāk apzinos un novelku savas “robežas”, un tas man palīdz lūgt arī citiem tās respektēt. Jo pati sevi vairāk novērtēju, jo, šķiet, vērtīgāka esmu arī citu acīs. Ir cēlusies mana pašapziņa. Ja kādam pasaku to, ko patiešām domāju, un otrs reaģē “sāpīgi” un apkārtējiem vairs neesmu tik “ērta”, kā iepriekš, kad pielāgojos, vairs neuztveru to ar vainas apziņu. Es respektēju savas vēlmes, neierobežojot citus. Esmu iemācījusies atklātāk un sirsnīgāk komunicēt ar citiem un man ir vieglāk pieņemt atšķirīgus uzskatus. Vairs arī tik ļoti nebaidos no pārmaiņām un nezināmā, kā iepriekš. Manī ir radusies spēja sevi redzēt no malas, vērot, apzināties, kas notiek. Un vēl – iekšējās pārmaiņas mudināja veikt arī ārējās. Žanete radīja pilnīgi drošu vidi, kurā nebija bail uzticēties un ne reizi nejutos, ka mana tēma būtu maznozīmīga vai muļķīga.”
J.
Koučinga programmas tēma: Būt spējīgākam veikt nākamos soļus karjerā par spīti riskiem un nedrošībai, ko tie varētu nest sev līdz.
J. tas bija svarīgi, jo, lai gan viņš ieņēma ļoti augstu vadītāja amatu starptautiskā uzņēmumā, viņš jutās iestrēdzis un nesaskatīja turpmākas attīstības iespējas. Viņam nācās grūti uzturēt savu iekšējo motivāciju, jo lielākais izaicinājumus - nedaudz nīkuļojoša biznesa uzlikšana uz sliedēm - bija sasniegts. Tagad varēja vienkārši sākt baudīt sava darba augļus. Tas neapšaubāmi solīja komfortablus apstākļus, taču savos 38 viņš vēl nebija gatavs iesēsties ērtā dīvānā. Viņam labi padevās riskēt drošos, paredzamos apstākļos, taču gandrīz neiespējami bija veikt soļus nezināmajā.
Pēc programmas:
“Pēc koučinga programmas pabeigšanas, es jūtos tā it kā būtu pagriezis atpakaļ laiku un atkal kļuvis par to cilvēku, kāds biju agrā jaunībā – ziņķārīgs, drosmīgs, bezbailīgs. Tāds, kurš raugās uz pārmaiņām un izaicinājumuiem ar milzīgu pozitīvismu. Tāds, kurš saskata neskaitāmas iespējas un izbauda jaunu pieredzi nevis baiļojas par iespējamo kļūdīšanos un šķēršļiem. Koučinga programma palīdzēja man tikt galā ar situācijām, kuras iepriekš sagādāja problēmas, piemēram, neērtas sarunas darbā un līdzsvara atrašana starp pieaugošo slodzi biznesā un manu pārējo dzīvi. Es gribu teikt, ka tagad esmu daudz priecīgāks, mazāk stresoju, man ir absolūti skaidras prioritātes un es raugos nākotnē pozitīvi. ”
G.
Koučinga tēma: Būt spējīgākam apstāties, paņemt pauzi pirms nākamajiem soļiem karjerā, lai tie būtu saskaņā ar to, pēc kā es ilgojos sirds dziļumos.
G. tas bija svarīgi, jo viņš vienmēr ir gribējis būt “kaut kas”, ņemot vērā skarbos dzīves apstākļus bērnībā. Līdz šim viņš ar lielu neatlaidību bija sasniedzis visus mērķus, kurus bija sev uzstādījis, taču gaidītais gandarījums izpalika. Viņam tika piedāvāts nākamais lielais karjeras pakāpiens, taču viņš nevēlējās, lai karjera veidotu viņu, bet viņš to veidotu pats. G. māca bažas, ka tas ir kaut kas, jas viņam ir jādara nevis viņš to patiešām vēlas no visas sirds. Turklāt kopš viņš sevi atceras, allaž ir cīnījies ar savu nežēlīgo iekšējo kritiķi, kurš nav ļāvis ne mirkli atlsābt un vienmēr ir mudinājis salīdzināt sevi ar pārējiem, tā lemjot viņu neuzvaramajai perfekcionisma cīņai.
Pēc programmas:
“Mans lielākais pārsteigums – cik viegli ir atvērties, ja zini, ka Tev ir uzticams ceļabiedrs. Jutos it kā raudzītos spogulī, kas ir absolūti citādāka pieredze kā jebkad ieriekš un palīdzēja man paskatīties uz sevi ar savām nevis citu viedokļu un vērtējumu acīm. Iknedēļas uzdevumi vienmēr trāpīja desmitniekā un deva man iespēju ieraudzīt savu patieso ES. Atskatoties uz laiku, kad mēs sākām programmu, es nespēju noticēt, cik tālu biju aizmaldījies pats no sevis! Tagad es zinu, kas ir mans ceļš. Šis ceļojums kopā ar Tevi, Žanete, bija pasaules klase un es ar prieku tajā dotos vēl kādu reizi.
”